Janvāra beigās uz ātro izdomājām paglābties no ziemas Baraka Obamas radniecīgajā pusē Kenijā. Nu OK, varbut ne paglābties bet vismaz uz brīdi pasildīties saulītē.
Kenija ilgāku laiku ir bijusi Anglijas kolonija.  Valsts atrodas Indijas okeāna krastā, nedaudz zem ekvatora. Jā, šī ir tā vieta ar daudziem dabas parkiem, kur agrāk onkoļi ar korķa cepurēm tvarstīja ziloņus un visus pārējos Āfrikas savvaļas brīnumus, lai vēlāk saviem draugiem varētu atrādīt iegūtās trofejas pie tējas tasītes kādā no Anglijas pilīm.
Internetā atrodamā informācija par šo valsti ir diezgan skopa un pretrunīga. Pēdējo gadu Windguru vēja statistika nerāda vairāk par 6 metriem. Tomēr liekas ka vajadzētu būt labi, jo ik pa brīdim uzpeld maģiskais “monsoos trade winds” un kārdinoši saldas bildītes ar sasodīti zilu ūdeni un palmām. Pēc pieejamās informācijas, no decembra līdz martam ieskrienas “Kaskasi”,  kas pūš ZA virzienā un no jūnija līdz septembrim “Kusi” DA. Pie šī virziena esot iespēja ķert diezgan smuku vilni. Parakņājoties dziļāk,  vienuviet atrodu: novembris ir vissliktākais mēnesis un februāris vislabākais, bet citviet: februāris jau minēts kā pilnīga bezvēja periods un maijs esot tas īstais. Pēc šādas putras top skaidrs, ka uzticēties tā īsti nevar nekam un vairāk būs jāpaļaujas uz intuīciju un savām vājajām pasaules meteoloģijas zināšanām. … noriskējām un maucām.

Pēdējās stundas lidmašīnā bija diezgan nemierīgas, jo bez vēja neskaidrības, vislaik nedaudz biedēja nojauta, ka nokļūsim kautkādā tūrisma nomāktā Ēģiptes tipa bezdibenī, kur viss nosēts ar ziliem baseiniem un gigantiskiem bezpersoniskiem kūrortiem. Patiesībā, jau braucot ar taksi pa nosēšanās pilsētu Mombasu, pēc pirmajām 5 minūtem tapa skaidrs -šī noteikti nav tūrisma ziņā Ēģiptei līdzīga vieta. Īstas Āfrikas garā noplukušas ieliņas un kolorīti pilsetas iedzīvotāji, pārsvarā melni kā velni un pa retam kāds arābs ar koptāku bārdu, liek domāt, ka tomēr būs interesanti un bez vilšanās. Pietam, pirms gada Kenijā, pateicoties prezidenta velēšanām, norisinājies pilsoņu karš, līdz ar to, tūrisma avio reisi uz kādu laiku bijuši apstādināti pilnībā un tā īsti līdz galam nav atkopušies. To  velāk apliecina arī patukšie kūrorti piekrastē, kas mūs, kaitvientulības meklētājus, protams priecē, jo lielas masas uz ūdens ir mazākais ko vēlamies sastapt.
Dzīvojām uz robežas starp Diani un Galu pludmalēm, kaiteru viesumājā pie vietējiem baltajiem kenijiešiem (kolonizatoru atvases, kas sevi neuzskata par angļiem jau paaudzēs). Šeit lielākoties bijām vienīgie iemītnieki un dzīvojām labākajā numurā ar skatu uz okeānu, kas ir turpat pie mājas. Mūsu rīcībā bija arī terase ar 60! spilveniem… protams jūtāmies kā karaļi.

Lars ar ģimeni bija apmetušies lielāka mēroga kūrortā, kur svešiniekus nelaida iekšā, nešķirojot pat pēc piederības vai ādas krāsas. Kūrorts izrādījas ne tik veiksmīga izvēle. Lieku kaiteru gan tur nebija, bet tikuntā neskaitāmu angļu un vācu tūristu sabiedrība nav tā pati vēlamākā, arī tad, ja viņi nepretendē uz ūdens teritoriju jūrā. Kādam var likties svarīgi: jā, “All inclusive” ieskaitot grādīgos.  Nedomāju, ka tas var atsvērt iespēju izbaudīt Keniju no nedārzeņveida tūrisma puses.
Mūsu kaitošanas uzraugs katru rītu sapūta pūķus, kas mums, resnajiem ziemeļniekiem, 35 grādu karstumā bija pagrūts uzdevums. Kā arī, nezināmu iemeslu vadīts, viņš dēļus skaloja ar saldūdeni tieši pirms mūsu kaitošanas. Tikām  lutināti ar pastāvīgu uzpasēšanu un pat skriešanu pakaļ  gar krastu vairākus kilometrus, lai palīdzētu savākt inventāru gadījumos, kad sanāca nokristies pa vējam. Latvietim, kurš pieradis tikt ar visu galā pats, vismaz kaitlietās, tas brīžam lika justies neērti, bet ar laiciņu pieradām un bezbēdīgajā kenijiešu buržuju dzīvē iejutāmies vispilnākajā mērā. Uz beigām jau māca šaubas, vai mājās pārbraucot, vēl spēsim rūpīgi “kapāt” un iepriekšējā garā vairot iekšemes kopproduktu. Mājās palikusī ikdiena likās nereāla, sildot miesas Kenijas saulītē, ēdot pasaulē gardākās jūras veltes, izlaižoties 10 kalpu uzraudzībā, laiski neparko nedomājot, starp 60 spilveniem un neskaitāmām mango šķirnēm,  tik vien piepūloties, kā pavicinot pūķi pārdesmit metru attālumā no gultas.
Viesumājas tuvajos kokos varējām vērot vienus no retākajiem aizsargājamiem mērkaķiem melnbaltos Colobus.

Kautrīgi tipiņi un, neskaitot apčurāšanu no koka, nekaunībā un mūsu nerespektēšanā viņi protams ne tuvu nevarēja sacensties ar prastākajiem radiniekiem makakiem un babūniem, kas vislaik to tik vien mēģināja kā kautkur ielavīties un nospert ko ēdienam līdzīgu. Nezinu kā viņiem tas izdevās, bet katreiz tiko beidzām ēst mango, viens jau no jumta malas skatījās un gaidīja brīdi, kad novērsīsimies, lai mēģinātu sagrābt vairāk nekā pats spēj aiznest vienā piegājienā. Beigās jau viņi palika tik nekaunīgi, ka Gintam palika bail gulēt ārā uz terases, ja nebija sagatavota mango mizu nodeva makaku cilts vadonim, kas bija palicis diezgan uzstājīgs un nodevu uzskatīja kā mūsu pašsaprotamu pienākumu.
Diezgan trauksmaini bija gulēt karstajās naktīs, kad uz mūsu jumta mērkaķi rīkoja kautko līdzīgu vrestlinga mačiem, radod milzīgu troksni no lēkāšanas pa skārdu. Arī brokastīs tikām apsargāti – vietējais, bruņojies ar akmeņiem un kaķeni, dzenāja prom tos pašus nakts vrestlinga izsalkušos bezkauņas. Interesanti ka viņi baidās tikai no melnās ādas krāsas cilvēkiem. Reiz mēģināju makaku vadoni pabiedēt, bet sanāca tik pašam nobīties, jo pafs bija sašutis par maniem izgājieniem un bija pilnībā nobriedis mani sodīt. Pašcieņas saglabāšanas dēļ, nācās viņam ierādīt, ka arī es zinu, kur stāv kaķene.

Mūsu pludmale bija  gara un tīra ar spoži baltām smiltīm gandrīz kā Alpu ledājs. Bez saulesbrillēm bija praktiski neiespējams atvērt acis. Ūdens zils un dzidrs ar nemainīgu 30 grādu temperatūru visu cauru gadu. Iespaidam iesaku paprovēt nomērīt ar termometru krūzē 30 grādus… tādā jau var mierīgi mērcēt tēju. Tāpēc hidras nav vajadzīgas vispār nekādas ne dienā, ne naktī, ne pēc 1 vai 10 stundu kaitošanas. Viss ko lietojām  bija kaudze ar šortiem un uz katru cilvēku vismaz 2 pudeles pretiedeguma krēma. Drēbes patiesībā nevajadzēja vispār, jo pat krekls bija apgrūtinoša lupata. No 3 līdzi paņemtajiem krekliem, lietoju tikai vienu vietējā nakstkluba apmeklējuma reizē. Ar klubiem un bāriem tur arī viss bija kārtībā, jo neko daudz neatceros. Pat grūstiņu dzīvniekiem nebūs jāpaliek badā Kenijā.
Kaitojām pārsvarā divatā, vai pāris kaiteru kompānijā. Pa retam pie horizonta bija manāmi vēl kādi citi kaiti. Vismaz mums vārds “trafiks” neuzpeldēja nevienu reizi.
No okeāna viļņiem pludmale ir aizsargāta ar rifu visas Kenijas piekrastes garumā, radot tādu kā lagūnu. Ūdens apstākļi pie bēguma bija salīdzinoši gludi. Paisumam nākot klāt, virsma palika arvien sakratītāka, bet nevienu brīdi tā nesasniedza tādu pakāpi, lai traucētu atsperties kvalitatīvam popam un triku zemēšanai ātrumā.

Pats pludmales platums arī bija atkarīgs no paisuma un bēguma no 0-100 metriem pilnīgi baltas smalkas smiltis, nevis saberzušies gliemeži un korāļi. Apstākļi ir piemēroti gan iesācējiem sļūkāšanai, gan meistariem jaunu triku apgūšanai. Vējš pūš ieslīpi uz krastu un ūdens, kā jau teicu, ir neticami silts. Neredzēju arī dzelmes briesmoņus izņemot pāris slaidas zobenzivis, kas peld un lec kā bultas vismaz divreiz ātrāk kā var pabraukt ar kaitu ,un protams bruņurupučus. Vienīgais, acīmredzamais traucēklis bija diezgan daudzās zvejnieku laivas. Vienam anglim pat izdevās aizķerties ar bāru aiz noenkurotas laivas. Pūķis griezās kā vēja ģenerātors un bija praktiski neapstādināms līdz pārrāva štropes. Skats bija diezgan iespaidīgs. Kādu laiku apsvēru to laivu nopirkt un sadedzināt, jo arī man viņa pa laikam izjauca  lēcienus ,dēļ parlieku mazās distances līdz tai.

Bezvēja brīdī apmeklējām tuvākās pilsētas. Mombasā tirdzniecība ir arābu rokās, tāpēc ķemmētas megabārdas tur nav retums. Paši melnādainākie kenijieši šeit, tāpat kā citur, ir tikai ūdens iznēsēji, kalpi un melnā darba darītāji. Kopumā pilsēta ļoti atgādina Marokas Kasablanku, tikai nedaudz mežonīgāka.

Ķīniešu ražojuma krūšturi, augļi un smieklīga paskata radioaparāti bieži bija sastopami vienā letē, un tādas bija vismaz 50 apkārtējās, vai pat viss kvartāls. Citi tirgoja tādus sīkumus un pilnīgi  nesaprotamas lietas, ka nespēju iedomāties, kam tas varētu interesēt. Protams neiztikt bez sava reketa, savas policijas, kas arī ir rekets, saviem nēģeriem un saviem saimniekiem, padauzām un apsegtajām musulmaņu princesēm. Bez apstājas mums no visām malām kautko piedāvāja pirkt un nobaudīt, vai vismaz apskatīties par velti, kas tiek pasniegts kā nezinkāda laipnība un ekstra. Iesaku, kādu no šiem uzmācīgajiem tipiņiem, izvēlēties kā savu pavadoni vecpilsētas apmeklējumam, protams vēlāk samaksājot viņam par šo pakalpojumu, ko viņi nereti sauc par “bodyguard”. Jārēķinās, ka visam ko gribēsi iegādāties, būs viņa uzcenojums, bet līdz reālajām cēnām mums baltajiem tāpat neaizkaulēties. Patiesībā, turpmāk pie visām letēm saimniekoja tikai viņš -mūsu “bodyguard” un īstais letes pārdevējs tik stāvēja malā, cerībā pēctam dabūt no starpnieka savu pārpalikumu no mūsu naudas. Bet tā vismaz tikām vaļā no pārējiem uzmācīgajiem aizdomīgā paskata tipiņiem, kā ārī varējām fotogrāfēt, filmēt un šo to vairāk uzzināt nekā, ja būtu sturgalvīgi gājuši uz savu galvu, nemitīgi visus atraidot.

Iepriekš mums teica ka tūristiem esot droši un neviens mūs neaiztiks. Laikam bijām ieklīduši pārāk dziļi, jo galīgi nebija sajūta, ka pilnībā pārvaldam situāciju, vai arī kāds mūs, vajadzības gadījumā, taisītos pasargāt tajos mežonīgajos betona labirintu džungļos. Nevarēdams mūs sagaidīt atpakaļ, mūsu šoferis bija jau paspējis sastresoties un apzvanīt pusi Kenijas, ieskaitot viesumājas saimniekus. Kopumā diezgan eksotisks pasākums, ja nesatrauc sajūta, ka tiec vāzāts aiz deguna kā govs un čakarēts, cik nu vien spēj viņu meistarība, lai tik izvilinātu naudiņu.

Tā saucamajiem “Safari”, tāpat kā Ēģiptes piramīdām, tradicionāli uzlikām mīksto, tāpec par to man nav komentāru. Bet, ja ir vēlēšanās nobaudīt īstu Āfriku, sajust to dīvaino angļu kolonijas auru, pakaitot ne parāk stiprā vējā, zilā ūdenī pie zaļām palmām un bezgalīgas baltas smilšu pludmales, labi kvalitatīvi pierīties eksotiskus labumus, tad iesaku ceļojumu sarakstā ieplānot Keniju.

Vēja bilance: 10 no 14 dienām.
Lietotie pūķu izmēri: 14,12,10 uz 85-90 kg dzīvsvara.
Lidojām ar Monarh Airlines no London/Gatvick.
Dzīvošana: no 30-50 Eur par dienu.
Pusdienas: ap 5-10 Eur, īpaši nemeklējot vietu.
Amerikāņu dolāri arī ir cieņā.
Mango: 10-20 eirocenti pie pludmales, vai līdz pat 50 eirocenti pilsētā par gabalu neatkarīgi no izmēra.
Malārijas tabletes protams katra pasha ziņā, bet es nākamreiz laikam nedzeršu.
Pretiedeguma krēmi lielos tilpumos ar stiprību 15-30.
Daudz sērfšorti un flipflop čības kā vienīgais apģērbs.
Grādīgie veikalos bija kuplā klāstā, ieskaitot pilnu komplektu angļu aliņu un ābolu sidru.
Noteikti līdz jāņem lielie pūķu izmēri.
Vismaz februārī savu sērfdēli var netraucētu atstāt aukstumā.
Hidru noteikti jāatstāj blakus sērfam.
Ar naktsklubiem viss kārtībā, garlaicīgi nebūs.
Ja esi sieviete un algsti melno puiku mīlestību, Kenija ir īstā vieta tavu vēlmju piepildīšanai. Neesmu speciālists, bet liekas, rezervāciju var veikt jau iepriekš internetā un uz visu ceļojuma laiku.
Kaitojot, čībiņas nevajag -eži, korāļi un citi asumi ir tikai dziļumā.
Haizivis un jūras krokodīlus neredzējam un lielos „killer“ vaļus arī nē, bet pēdējajiem sezona esot kāreiz februārī.
Bez safari arī daivings un makšķerēšana ir pieejami uz katra stūra.
Noteikti jānodrošinās ar pacietību pret uzmācīgiem vietējiem tirgoņiem un “support small bussines for food” māksliniekiem.
Ja pašmērķis nav pieckārt pārmaksāt, kaulēšanās ir obligāta un bez žēlastības.
Krellītes lētāk pirkt  atpakaļcelā lidostas “TaxFree”.
Naudu jāmaina uzreiz lidostā pie ielidošanas.
Vīzu kārto uz vietas lidostā par 50 USD, kuriem jābūt sagatavotiem pa rokai jau iepriekš. Cita nauda nederēs un samainīt arī nevarēs.

Un jā, es noteikti braukšu velreiz, jo pie treknas dzīves pierod ātri un gribās vēl.

Paldies Larsam Āboliņam par fočēšanu un Gintam Justamentam par filmēšanu. Kenijas video comming soon.

Pole pole!
DD